Vēstule, kas māca, cik svarīga ir piedošana, kas bieži vien var nākt no tiem, no kuriem mēs to vismazāk sagaidām.
„Mana meita nebija redzējusi savu bioloģisko tēvu vairāk nekā 7 gadus – viņi pēdējo reizi tikās, kad viņai bija 4 gadi. Tagad viņa ir 11 gadus veca.
Kad manai meitai bija 2 gadi, viņas tēvs ar mani sazinājās, lai paziņotu, ka viņš atsakās no tēva tiesībās un pienākumiem pār mūsu meitu, tikai tāpēc, lai viņam nebūtu jāmaksā alimenti un bērnu uzturlīdzekļi. Es piekritu. Es vēlējos pietaupīt savai meitai sirds sāpes – es piekritu viņa paziņojumam, lai pilnībā pārtrauktu attiecības, kas galu galā būtu sāpinājušas manu meitu visvairāk. Es nekad neesmu melojusi savai meitai par to, kas ir viņas tēvs vai kur viņš ir.
Esmu allaž atbildējusi uz viņas jautājumiem vislabākajā, iespējamajā veidā. Kad manai meitai bija 4 gadi, viņas tēvs atkal ar mums sazinājās, lai pavēstītu, ka viņam diagnosticēts ļaundabīgs audzējs, tādēļ viņš vēlētos satikt savu miesīgu meitu. Es atliku dienas plānus un devos uz parku, kur bijām norunājuši tikties. Viņš lūdzu divas stundas laika… viņš palika uz divdesmit minūtēm un aizgāja prom. Tā arī bija pēdējā reize, kas es no viņu redzēju.
Pēc vairākiem gadiem es satiktu kādu vīru, kas pazina manas meitas tēvu. Viņš teica: „Cik gan līdzīga viņa ir sava tēva pārējiem bērniem.” Šis vīrs paskaidroja, ka viņš – manas meitas tēvs – ir nodibinājis citu ģimeni ar sievu, bērniem… Mans kuņģis sarāvās, domājot par to, cik sāpīgi šie vārdi varētu būt manai nu jau 11 gadus vecajai meitiņai. Es pārtraucu sarunu, devos uz mašīnu, un tajā brīdī es pamanīju, ka mana meitiņa smaida. Viņa teica: „Viņš ir sapratis, kā būt par tēti. Es priecājos par viņa bērniem!” Tā bija diena, kad vienpadsmit-gadniece man deva vissvarīgāko dzīves mācību – piedošanu…”